Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze
1789. gadā Bārbijā, netālu no Magdeburgas, vācu valodā nāk klajā grāmata “Evaņģēlisko brāļu misijas vēsture Ziemeļamerikas indiāņu vidū”. Tā raisa tik lielu interesi, ka jau pēc pāris gadiem tiek publicēta arī zviedriski (Stokholmā, 1792) un vēl pēc pāris gadiem (1794) – angliski ar atsevišķiem izdevumiem britiem un amerikāņiem. Grāmata piedzīvo vairākus atkārtotus izdevumus vēl arī 20. gadsimtā. Tās autors ir Kurzemē, nomaļajā Rindas mācītājmuižā dzimušais Baltijas vācietis Georgs Heinrihs Loskīls (1740-1814), daudzu skaistu latviešu brāļu draudzes dziesmu autors un tulkotājs.
Apjomīgais darbs par Ziemeļamerikas indiāņiem paradoksālā kārtā top Vidzemē, Strīķu muižā, un tā autors ārpus Eiropas nav spēris savu kāju. Loskīls to sagatavo pēc Brāļu draudzes vecāko konferences aicinājuma un lēmuma. Un tā ir kompilācija no kristīgo misionāru dienasgrāmatām, vēstulēm un autobiogrāfijām, iepriekš publicētiem un arī nepublicētiem manuskriptiem. Plaši izmantots agrīno ieceļotāju rakstītais – misionāra Dāvida Ceisbergera (Zeisberger, 1721-1808) dienasgrāmatas un grāfa Ludviga fon Cincendorfa dedzīga sekotāja Augusta Gotlība Špangenberga (Spangenberg, 1704-1792) materāli. Ceisbergers un Špangenbergs, ilgus gadus dzīvojot indiāņu vidū, iepazina viņu paradumus un iemācījās valodu. Cesibergers pat bija izstrādājis irokēzu gramatiku un vārdnīcu. Loskīls izmantoja arī ceļojuma un vēsturiskus aprakstus, kartogrāfisko materiālu, juridiskas apceres un citus avotus.
Apjomīgais darbs prasīja septiņus gadus. To pārlasīja un apsprieda Hernhūtes brāļi. Grāmata izvērtās krietni plašāka par Ziemeļamerikas kristīgās misijas vēsturi: arī ar ieskatu kontinenta ģeogrāfijā, florā un faunā, ar dažādu indiāņu cilšu etnogrāfijas un valodu raksturojumu utml. Loskīla rakstītajā atklājās arī viņa paša viedoklis: viņš gan kritizēja indiāņu māņticību, bet augstu novērtēja viņu brīvību un demokrātisko sociālo dzīvi, tādējādi atmetot stereotipiski eirocentrisku skatījumu. Daži fragmenti no šī darba laikrakstā “Latvijas Luterānis” (20.07.2022) ir lasāmi arī latviski.
Liktenis Loskīlam piešķīra iespēju ieraudzīt Ziemeļameriku savām acīm. Pārcietis smagu jūras slimību vairāku nedēļu ceļojumā pāri okeānam no Hamburgas uz Ņujorku, 1802. gadā viņš izkāpa uz Amerikas zemes. Iesvētīts bīskapa amatā, Loskīls bija nosūtīts misijā pārraudzīt brāļu draudzes darbu. Pirmoreiz viņš skatīja zemes un tikās ar ļaudīm, par kuriem iepriekš pats tik daudz bija domājis un lasījis.
Kaut ko no pārdzīvotā atspoguļoja viņa apjomīgais dzejojums vācu valodā “Ekstempore jeb tūlītējs ritmizēts vēstījums par ceļojumu no Betlēmes uz Gošu Ohaio štatā 1803. gada rudenī”. Šis tā saucamais travelogs jeb ceļojumu apraksts dzejā ļauj ieraudzīt Loskīla acīm Ziemeļamerikas kalnu grēdas, krāčainās upes un bīstamos ceļus, iepazīt ceļotāju ērtībai iekārtotos krogus, kuros gan naktsmieru mēdz traucēt žurku armijas, un suņi dažkārt ir sirsnīgāki par to saimniekiem.
Ceļojuma laikā Loskīls satika arī iepriekš minēto misionāru Dāvidu Ceisbergeru. Dzejojumā abu draudzība ir pielīdzināta bibliskajiem Dāvidam un Jonatanam. Arī šis Loskīla sacerējums misionāru vidū ieguva negaidītu popularitāti – līdz mūsu dienām tas ir saglabājies vismaz astoņos dažādos norakstos. Gandrīz 700 rindu garais teksts 1887. gadā tika tulkots un publicēts arī angliski.
Ar bīskapa Loskīla svētību viņa dzīves vieta Betlēme, mazpilsēta Pensilvānijas štatā, ieguva savu lielo skaisto draudzes namu – Galveno morāviešu baznīcu (Central Moravian Church), kas stalti slejas pilsētas vēsturiskajā centrā joprojām. Tieši no šīs ēkas 1814. gadā Loskīls tika izvadīts mūžībā. Laikabiedru atmiņas un sarakste liecina, ka viņš ir bijis cienīts un mīlēts misionārs, brāļu un māsu uzticības persona. Sniegputenī un aukstumā viņa mirstīgās atliekas, astoņu cienījamu brāļu nestas, tika nogādātas līdz Morāvijas draudzes vecajiem kapiem. Nākamajā dienā pēc bērēm brāļi un māsas, pieminot aizgājušā bīskapa tālo dzimteni Baltiju, pārlasīja rindas no hernhūtiešu dienasgrāmatām par 1808. gada garīgo atmodu Vidrižu novadā.
Kurzemes dēla Georga Heinriha Loskīla dzīve noslēdzās Ziemeļamerikā. Viņa grāmatu par tās pamatiedzīvotājiem ieinteresēti pētnieki izmanto un uz to atsaucas joprojām.
