Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre; raidījuma producente – Rūta Paula
Ap 70% cilvēka ķermeņa masas ir ūdens. Smadzenēs tā ir pat vēl vairāk. Vienlaikus uzturam pieejamais saldūdens uz Zemes ir mazāk nekā 3% no kopējiem ūdens krājumiem. Un tomēr daudzi to patērē tā, it kā šis resurss būtu neizsmeļams – Eiropā vidēji ap 144 litru uz vienu cilvēku dienā. Šī pretruna atklāj galveno problēmu: ūdens ir dzīvības pamats, bet attieksmē pret to pārāk bieži dominē izšķērdība un nevērība.
Pieejamā ūdens daudzums ir viens aspekts. Taču kā ar kvalitāti? Tiklīdz ūdenī nonāk vielas vai rodas fizikāli apstākļi, kas liedz to izmantot primārajām vajadzībām, mēs runājam par piesārņojumu. Tam ir divi galvenie veidi. Punktveida piesārņojums nāk no konkrēta avota, piemēram, caurules, un to ir salīdzinoši vieglāk noteikt un kontrolēt. Daudz sarežģītāks, izplatītāks un grūtāk pārvaldāms ir difūzais jeb izkliedētais piesārņojums, kas nāk no lauksaimniecības zemēm, pilsētvides un intensīvi apsaimniekotām mežu teritorijām.
Latvijā īpaši raksturīgs ūdeņu piesārņojums ar augu barības vielām, kas izraisa eitrofikāciju. Vienkārši sakot, ūdens tiek pārbarots.
Tajā nonāk pārāk daudz slāpekļa un fosfora savienojumu, pieaug aļģu un citu ūdensaugu biomasa, samazinās skābekļa daudzums un sākas ķēdes reakcija, kas maina visu ūdens ekosistēmu. No malas tas var izskatīties tikai kā "aizaugusi upe" vai "zaļš ezers", taču patiesībā aiz tā slēpjas daudz nopietnākas pārmaiņas. Sugu daudzveidība samazinās, izzūd jutīgās un retās sugas, dzīvo organismu kopiena kļūst vienkāršāka un nabadzīgāka. Eitrofikācija ir dabisks, ļoti lēns process, kas tūkstošiem gadu gaitā veido purvus, taču cilvēka ietekmē tas tiek mākslīgi paātrināts.
Nozīmīgu slodzi uz mūsu upēm un ezeriem rada nepilnvērtīgi attīrīti notekūdeņi, intensīvā lauksaimniecība, kā arī blīvs un nepietiekami uzturēts meliorācijas tīkls.
No viena hektāra intensīvas lauksaimniecības zemes gadā var tikt iznesti līdz 20 kilogramiem slāpekļa un 300 gramiem fosfora, kamēr dabiskās pļavās šie apjomi ir krietni mazāki. Tas nozīmē, ka
katra pārāk dāsni mēslota lauka ietekme var atbalsoties tuvējā upē vai ezerā kā zaļās masas sprādziens, aizauguma kavēta ūdens notece un skābekļa bads.
Taču – nost ar bezcerību! Risinājumi pastāv, un tie sākas gan ar cēloņu mazināšanu, gan ar praktisku rīcību dabā. Viens no simboliskākajiem paņēmieniem ir ideja "Liec upē akmeni!".
Pareizi novietots akmens straujtecē darbojas kā mehānisks aerators: straume pret to atsitas, ūdenī ieplūst papildu skābeklis, uzlabojas pašattīrīšanās procesi.
Reizēm neliela iejaukšanās palīdz upei palīdzēt pašai sev. Līdzīga loma ir ūdensaugu pļaušanai vai izņemšanai vietās, kur aizaugums jau bremzē straumi, veicina pārpurvošanos un pasliktina dzīvotnes zivīm un citām sugām. Tas neatceļ nepieciešamību cīnīties ar piesārņojuma cēloņiem, taču var dot tūlītēju efektu.
Augu barības vielu noplūdes iespējams ierobežot ar mērķtiecīgiem risinājumiem – buferjoslām gar ūdenstecēm, sedimentācijas baseiniem, mākslīgajiem mitrājiem un šķeldas bioreaktoriem. Tie darbojas kā aizturoši vai attīroši elementi, kas palīdz mazināt upēs un ezeros nonākušā piesārņojuma daudzumu.
Svarīga ir arī izpratne.
Augi ūdenī nav vienkārši "sliktie zaļumi". Makrofīti baro citus organismus, rada patvērumu, nārsta vietas, dažkārt darbojas kā biofiltri un nelielā daudzumā pat palielina skābekļa daudzumu. Taču, kad to kļūst par daudz, efekts ir pretējs.
Tāpēc ūdens kvalitāti jāprot lasīt kā dzīvu sistēmu: dažas sugas liecina par labu ekoloģisko kvalitāti, citas – par pārbarotu un nelīdzsvarotu vidi.
Eitrofikācija nav tikai dabas problēma – tā ir cilvēka izvēļu problēma. Un tieši tāpēc risinājums nav vienā brīnumlīdzeklī, bet gudrākā attieksmē: mazāk piesārņot, saprātīgāk saimniekot, uzmanīgāk vērtēt un vajadzības gadījumā palīdzēt upei atgūt tās plūdumu. Ūdens ir mūsu dzīvības pamats. Ja to pārbarojam, aizsprostojam un piesārņojam, beigās zaudējam ne tikai dabas daudzveidību, bet arī paši savu dzīves kvalitāti.
