Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa
Viduslaiku amatnieka dzīve noteikti bija aizņemta un piepildīta ar darbu, lai nodrošinātu savu un visas mājsaimniecības iztiku. Tomēr, arī viduslaiku cilvēki atrada laiku atpūtai un izpriecām. Arī viduslaiku Rīga itin bieži tapa par telpu svētkiem gan ar parādēm un dejām tās ielās, gan jautrību mājās un alus pagrabos.
Daudzus viduslaiku rīdziniekus vienoja viņu amati un to ģildes, kas bija ne tikai darbu un ekonomiku regulējošas organizācijas.
Amatnieki, kas apvienojās ģildēs, kopā arī svinēja svētkus, rūpējās par savu reliģisko pienākumu pildīšanu, un arī viens par otru - īpaši slimībā un nāvē, kad kopā izvadīja savus brāļus un māsas un aizlūdza par viņu dvēselēm.
Viduslaikos daudzas amatnieku apvienības pielūdza kristiešu svētos, kurus bija izvēlējušies sev par aizbildņiem. Bieži šo svētku dzīve bija saistīta ar šo amatu, piemēram, Svētais Elīgijs daudzās pilsētās kļuva par zeltkaļu aizbildni, bet svētie Krispins un Krispiniāns bieži bija kurpnieku svētie aizbildņi. Svēto dienas bija vieni no svētkiem, ko atzīmēja viduslaiku amatu ģildes. Tad darbi bija jānoliek malā, jo, kā raksta Rīgas bārddziņu 15. gadsimta šrāgas, Dievs caur saviem mācekļiem ir runājis, ka svētas dienas jāietur, lai visi traucēkļi tiktu samazināti un lai katram būtu laiks sev.
Dažādās svēto dienās amatu ģildes mēdza noturēt dievkalpojumus un mises savu aizgājušo biedru piemiņai, kā arī svinēt savus gada svētkus, kas iekļāva mielastu ar ēdieniem un dzērieniem.
Šos svētkus, ko sauca “drunke”, amatnieki mēdza svinēt arī reizē ar svarīgiem baznīcas svētkiem, piemēram, Ziemassvētkos, Vasarsvētkos, kā arī Miķeļos un Jāņos jeb šo svēto dienās. Ierašanās uz ikgadējiem svētkiem amata ģildes biedriem bija obligāta, ja vien tie neatradās svešumā vai nebija saslimuši. Dažādos svētkos piedalījās arī amata ģimene – par to liecina šrāgu ieraksti, kas aizrāda, ka meistaram nevajadzētu savu sievu atstāt mājās “drunkes” laikā.
Rīgas linaudēji, savukārt, aizrāda, ka bērniem nevajadzētu pasniegt dzērienus no stikla vai vara biķeriem, bet gan tikai no koka krūzēm, baidoties, ka viņi tās varētu saplēst.
Svētki, kas vistiešāk bija saistīti ar amatnieku profesionālo dzīvi, tika organizēti tad, kad zellis pēc sava apmācību laika bija gatavs kļūt par patstāvīgu meistaru. Lai to izdarītu, viņam bija jāizgatavo savs meistarstiķis un darba kvalitāti jāapstiprina citiem meistariem un amata oldermanim. Ja process bija veiksmīgs, jaunais meistars kopā ar ģildes vecāko varēja doties pie pilsētas rātes un lūgt pilnu pilsonību. Šis notikums bija arī pienācīgi jānosvin amata kopienā. Daudzas šrāgas no viduslaiku Rīgas apraksta, ko tieši jaunajam meistaram bija jāliek uz galda saviem amata biedriem. Neatņemama svētku sastāvdaļa bija muca alus, kas jaunajam meistaram jāatnes, bet uz galda bija jāliek arī mielasts, kas nereti bija atkarīgs no katra amata rocības.
Rīgas linaudējiem bija jāatnes divas mucas alus, cepetis, šķiņķis un tik daudz maizes, cik nepieciešams. Savukārt, Rīgas mūrniekiem bija jāsarūpē arī divi labi sieri, divi cepeši un divi žāvējumi.
Jaunā meistara svētkus mēdza apmeklēt ne tikai amata biedri ar ģimenēm, bet arī pa pārstāvim no Rīgas rātes un baznīcas. Mielasta mērķis nebija tikai dzīrot. Amatu šrāgas min, ka šī maltīte bija jāorganizē arī, lai visi amatnieki jauno meistaru pazītu. Kopīga maltīte viduslaikos bija gan sociāls, gan reliģisks rituāls, kas atsaucās uz maltītēm un dalīšanos ar ēdienu kopienā, kā tas attēlots stāstos no Jēzus dzīves. Viduslaiku rīdzinieki visdrīzāk jau zināja, ka kopīga maltīte saliedē un ļauj vienam otru iepazīt vislabāk.
