Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa
Viduslaikos, lai kļūtu par prasmīgu amatnieku un sava amata meistaru, amats bija jāapgūst, vairākus gadus strādājot par zelli. Zeļļi ierasti bija jaunieši jau saprātīgā un darbspējīgā vecumā, kuri bieži bija arī uzauguši amatnieku ģimenē.
Kad jaunieši sasniedza vecumu, kurā sākās alkas pēc lielākas patstāvības kā tikai ģimenes darbnīcā, viņi varēja atsaukties citu amata meistaru meklējumiem pēc darbaspēka.
Kad jaunietis tapa par amata zelli, viņš kļuva par sava meistara darbnīcas un mājsaimniecības daļu. Viņa ikdiena sastāvēja no aktīva darba kopā ar meistaru viņa darbnīcā, palīdzot darbos atbilstoši savām spējām un aktīvi apgūstot amata prasmi.
Zeļļi mēdza uzņemties nelielus pienākumus, palīdzot ar materiālu sagādi, kā arī pievienojās meistaram tirgus laukumā vai izbraukuma darbos.
Šī dzīvesveida, kas bija pakārtots, lai asistētu savam meistaram, dēļ, jaunais zellis vēl nevarēja arī precēties – tam tomēr bija nepieciešams savs pavards un lielāka profesionālā un ekonomiskā neatkarība.
Sākot savas amata apmācības, zeļļi bieži kļuva arī par konkrētā amata kopienas daļu. Vairāku amatu ģilžu šrāgās arī kontrolēja zeļļu dzīvi gan saskarsmē ar meistaru, gan nosakot pieņemamu uzvedību privātajā un publiskajā vidē. Daudzi no šiem noteikumiem bija cieši saistīti ar disciplīnas ieviešanu jauno zeļļu vidū un šrāgu piemēri parāda, kādās nepatikšanās zeļļi mēdza iekulties.
Rīgas kurpniekzeļļu 15. gadsimta šrāgas noteica, ka biedri nedrīkst nodoties azartspēlēm jeb kauliņu spēlei, par ko bija paredzēts sods mārka vaska. Taču, ja kāds kurpnieku vai kalēju zellis azartspēlēs tā aizrāvās, ka spēlējot pazaudēja savas drēbes, tam par šī kauna pieredzēšanu bija jānopērk ģildei muca alus.
Kurpniekzeļļi tika arī brīdināti par pārmērīga alkohola lietošanu, kas varēja izvērsties gan nekārtībā, izlejot alu, gan tādā dzēruma pakāpē, kas noveda līdz sliktai dūšai. Lai to nepieļautu, zeļļu meistari varēja noteikt, ka zeļļiem jāmet dzeršana pie malas un jāiet gulēt – pēc tam, kad meistars to bija noteicis, vairs nedrīkstēja atvērt jaunu alus mucu vai piepildīt kādu kausu no jauna.
Zeļļu skaidrība un gatavība darbam nākamajā dienā tomēr bija visu interesēs – ja zellis nākamajā dienā pēc izklaidēm nebija spējīgs pildīt savus darba pienākumus, meistaram iztrūka darbinieks, bet zellim – dienas alga.
Šī riska dēļ, piemēram, drēbnieku zeļļi nedrīkstēja pavadīt nakti ārpus sava meistara mājas, bet kalēju zeļļiem noteikts, ka tie nedrīkstēja gulēt nakti meitu namā jeb bordelī.
Vēl nepieredzējušajiem amatniekiem dažreiz bija jāaizrāda arī it kā pašsaprotamas manieres. Kurpnieki saviem zeļļiem aizrāda, ka tie viens otram nedrīkst mest a vecu kurpi vai viens otru apsaukāt, stāvot tirgus laukumā. Tomēr,
ja kāds pilsētas publiskajā telpā bija nogrēkojies tā, ka tika atrast pilsētas soģa namā, viņam sava vaina un kauns bija jāizpērk arī ģildei ar mucu alus un mārku vaska, kas paredzēts sveču izgatavošanai.
Šādi ierobežojumi un noteikumi, kas lasāmi viduslaiku amatu šrāgās, domājams, tika pierakstīti ne tikai ar mērķi disciplinēt zeļļus kā darbaspēka vienību, bet arī kā topošo daļu no amata ģildes kopienas, mācot brālības principus, savstarpējo cieņu un uzvedību, kas kalpoja gan paša, gan visa amata publiskajam tēlam pilsētā.
