Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula
Par Eldorado ir dzirdējis katrs. Teiksmaino pilsētu no zelta, ko 16. gadsimtā tik izmisīgi meklēja konkistadori, piemin jau Miltons "Zaudētajā paradīzē" un Voltērs "Kandidā".
Četru gadsimtu laikā par to sarakstīti romāni, uzņemtas spēlfilmas un animācijas filmas, tā minēta poēmās, klasiskās mūzikas un popmūzikas kompozīcijās. "Meklēt savu eldorado" novēl banālās apsveikumu kartītēs, par "Eldorado" sauc veikalu tīklus un dažādus produktus visur pasaulē.
Kur patiesībā atradās Eldorado? Droši vien vēsturiski korektāks jautājums būtu – kur to meklēja? Pirmais priekšstats no kaut kur kaut kad lasītā vai redzētā – vai nu Amazones džungļos, vai tuksnesī Meksikas ziemeļos.
Pēc inku un acteku impēriju sagrāves eiropiešu alkas pēc arvien vairāk un vairāk zelta nebija apmierinātas. Aizvien jaunas un jaunas ekspedīcijas ietiecās dziļāk jaunajā pasaulē. Viena no vadzvaigznēm šajās ekspedīcijās bija – atrast neizsakāmo bagātību pilsētu vai zemi, par kuru klīst tik brīnišķīgas leģendas.
Konkistadori tā arī neatrada nevienu pilsētu, kura būtu celta no zelta vai kurā no zelta darinātu priekšmetu skaits būtu tik nozīmīgs, lai varētu teikt – jā, leģenda nu ir apstiprināta. Tomēr vispamatotākās pretenzijas uz Eldorado ir Gvatavitas ezeram, kas atrodas nepilnus 60 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Kolumbijas galvaspilsētas Bogotas.
Gvatavitas ezers ir gandrīz nevainojami apaļš, tā platums – aptuveni 20 hektāru. To apjož virs apkārtējās ielejas paaugstināta mala, tāpēc tas atgādina krāteri un attiecīgi par tā izcelsmi ir dažādi minējumi – to starpā meteorīta trieciens vai izdzisis neliels vulkāns.
Ticamāks gan esot skaidrojums, ka apakšzemē izkusušas sāls iegulas, radot regulāras formas iebrukumu.
Zeme ap Bogotu savulaik bija muisku tautas dzimtene. Savukārt muiskiem īpatnā ezera forma izsenis bijis labs pamudinājums vietu uzskatīt par svētu. Muiski bija prasmīgi zeltkaļi.
Piemēram, viens no Bogotas nozīmīgākajiem muzejiem ir tieši Zelta muzejs, kur var apskatīt apbrīnojamu klāstu ar dažādiem no zelta izgatavotiem priekšmetiem, kas radušies Dienvidamerikas teritorijā, it īpaši tagadējā Kolumbijā.
Un te stāstā jāievieš pavērsiens, kas skaidro, kāpēc tieši muisku zeme ir vistuvākā vieta Eldorado leģendai. Spāņu valodā Eldorado nozīmē Zelta cilvēks.
Lai arī, kā jau minēts, šo nosaukumu attiecina uz ģeogrāfisku vietu – pilsētu vai pat veselu novadu vai valsti, vārda pirmssākumi ir meklējami spāņu saklausītos nostāstos par vietējo karali, kurš esot tik bagāts, ka pārklāj sevi ar zeltu.
Savukārt viena no muisku tradīcijām, bija – ikreiz, kad amatā stājās jauns valdnieks, viņu pārklāja ar zelta putekļiem un iegremdēja Gvatavitas ezerā, lai tā sniegtu dāvanas ezera dievietei un nodrošinātu labus laikus.
Bez no valdnieka noskalotā zelta dieviete saņēma arī daudz citu zelta priekšmetu, kas tika iemesti ezera dzīlēs.
1537. gadā Gonzalo de Kesada no Kordovas (starp citu, interesantā kārtā attāls radinieks gan Hernānam Kortesam, gan Francisko Pizarro) iekaroja novadus ap tagadējo Bogotu un uzzināja par "zelta ezeru". Gonzalo brālis Hernāns 1547. gadā veica pirmo neveiksmīgo Gvatavitas nosusināšanas pasākumu, mēģinot ūdeni izsmelt ar spaiņiem. Daudz mērķtiecīgāks savā alkatībā bija Antonio Sepulveda, kurš 1562. gadā saņēma Spānijas karaļa licenci ezera nosusināšanai. Šoreiz pamatiedzīvotāji tika sadzīti grāvja rakšanai, lai pārrautu krātera sienas. Varam vien iedomāties, ko juta nelaimīgie, kam pašu rokām bija jāiznīcina savas tautas svētvieta. Sepulvedam izdevās pazemināt ezera līmeni tikai par dažiem metriem un tikt tikai pie dažiem zelta gabaliem. Runā, ka Sepulveda esot miris nabadzībā.
Mēģinājumi rakt jaunas tranšejas un tuneļus turpinājās līdz pat 20. gadsimta sākumam, šim nolūkam dažādos vēstures brīžos dažādās valstīs pat dibināja akciju sabiedrības. Tomēr par laimi balto cilvēku guvums tā arī nesasniedza tādu līmeni, lai kaut metaforiskā nozīmē varētu teikt – Eldorado ir tikusi atklāta. Mūsdienās zelta meklēšana Gvatavitas ezerā ir aizliegta.
