Dažreiz slimības slēpjas pamatīgi – aiz citām pazīmēm un stāvokļiem, apgrūtinot diagnostiku. Neiroendokrīnie audzēji ir tieši tādi. Kā tomēr atpazīt slimību, kādas ir ārstēšanas iespējas un ko darīt, lai neiroendokrīnos audzējus atklātu iespējami ātrāk, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Aija Geriņa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis, ķirurgs Haralds Plaudis un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis, ķirurgs Artūrs Ozoliņš. Neiroendokrīnos audzējus pieskaita pie īpašas audzēju grupas. "No vienas puses, tas ir vēzis, no otras puses, viņa gaita ir daudz labāka nekā, ja skatāmies uz standarta vēža prognozi," norāda Aija Geriņa. "Kāpēc mēs tos saucam par tādiem viltīgiem jeb viņus pielīdzina zebrai nevis zirgam, runājot alegorijās? Šie audzēji uzreiz nav pamanāmi. Viņi gadiem mēdz būt slēptās formās pacientam. Pacientam var būt nespecifiski simptomi, kā ilgstoša caureja, ko sajauc ar infekcijas slimību, vai arī tas varētu būt kāds iekaisums hronisks zarnā. Varbūt apsārtuma sajūta sejā, ko reizēm sajauc ar menopauzi, ja tā ir sieviete. Šos audzējus producē saucamās neiroendokrīnās šūnas, viņas izdala specifiskas vielas, ko lielākoties aknas nespēj inaktivēt. Šīs vielas rada simptomus, kas var radīt veidojumus, kas kaut kur slēpti sēž un dod arī saucamās metastāzes. Problēma ir, ka ka šos audzējus ne vienmēr mēs ieraugam ar parastajām radioloģiskajām mašīnām, ar datoru, ar sonogrāfiju." Parasti pacientiem šo vēža paveidu atklāj, veicot profilaktiskos radioloģiskos izmeklējumus, kad parādās kaut kas aizdomīgs dažādos orgānos. Otrs - kad veidojums vai veidojumi ir tik lieli, ka fiziski kaut kur sāk spiest vai parādīties. Trešais, ja ir hormonāli aktīvs un šīs aktivitātes var būt ļoti daudzējādas. Tāpēc šie audzēji var būt viltīgi un dažādi.
