Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone
Vai zini, ka viens no iedarbīgākajiem un vēsturiski noturīgākajiem politiskā protesta atribūtiem ir pats vienkāršākais virtuves katls? Pieejams rokas stiepiena attālumā ikkatram, kurš vēlas paust savu nostāju, metāla kastrolis kopā ar pannām, karotēm un citiem skanīgiem virtuves atribūtiem gadsimtiem ilgi bijis plaši lietots instruments tautas skaņu frontē.
Tik plaša un pārliecinoša bijusi katlu un pannu līdzdalība protestos, ka šī aktīvisma forma laika gaitā ir guvusi arī nosaukumu — franču valodā "casserolade", kas cēlies no vārda "katliņš", un plašāk pazīstamais "cacerolazo", ko izmanto spāniski runājošajās zemēs.
Kolektīva virtuves rīku skandināšanas prakse sākās jau viduslaikos. Tās agrīnā forma bija "charivari" paraža, ko praktizēja Centrāleiropas iedzīvotāji situācijās, kad bija svarīgi paust kopīgu nosodījumu vai dusmas.
Nosodītāji pulcējās pie nosodāmā mājas un ar dažādiem priekšmetiem sparīgi radīja trokšņus ar mērķi izsmiet un kaunināt. Šāda trokšņu serenāde visbiežāk tika adresēta kādam, kurš bija pārkāpis sabiedrības tikumiskās normas — piemēram, atraitnim, kurš apprecējās ar ļoti jaunu sievieti.
Politisku nozīmi šis kaunināšanas rituāls ieguva 1830. gadā Francijā protestos pret karali Luiju Filipu I. Tajā laikā Francijā bija 30 miljoni iedzīvotāju, no kuriem balsot drīkstēja vien 200 000 vīriešu. Protestētāji pulcējās pie amatpersonu mājām, kuri atbalstīja karali, un sparīgi sita katlus un pannas, lai paustu neapmierinātību ar režīmu. Ikdienišķie priekšmeti kļuva par izteiksmes līdzekli tiem, kuriem pastāvošajā iekārtā politiskā balss bija liegta.
Interesanti, ka šajā norisē sagrīļojās arī privātā un publiskā robeža. Tā kā kastroļu koncerti notika zem politiķu logiem, ar sadzīves priekšmetiem publiskajā telpā tika pārkāpta amatpersonu privātā telpa. Politiķi tika pazemoti sev piederošajā teritorijā, bet cilvēki, kuri formāli bija izslēgti no politiskās telpas, to savukārt ieņēma.
Francijā trokšņainā protesta paražas nav pagaisušas arī mūsdienās. Kad 2023. gadā pilsoņi devās ielās, lai protestētu pret pensiju reformu, viņi rokās atkal ņēma labi pārbaudītus pretošanās instrumentus — katlus un pannas.
Būtiska nodaļa katlu un pannu politiskajā vēsturē ir arī Dienvidamerikai, kur katli ir skandināti gan ielu protestos, gan brīžos, kad publiski protestēt bija bīstami, mājās uz balkoniem vai pie logiem. Turklāt kastroļi un pannas ir skanējuši kā kreiso, tā labējo aktīvistu rokās.
1971. gadā tukšo pannu maršus organizēja konservatīvas sievietes pret prezidenta Salvadora Aljendes valdību, savukārt astoņdesmitajos gados šī pati forma kļuva par kreiso pretošanās simbolu pret Pinočeta diktatūru. Argentīnā 2001. gada ekonomiskās krīzes laikā katlu skaņa bija vērsta pret visu politisko eliti bez šķirošanas.
Rezumējot: kastroļi un pannas ir fenomenāli lietderīgi protesta rīki. Pirmkārt, tie ir skaļi un spēj pievērst uzmanību brīdī, kad konstruktīvs dialogs vairs nešķiet iespējams. Plašākā nozīmē tā ir arī atteikšanās klausīties to, kurš ir pie varas.
Virtuves priekšmeti ir arī simbolisks, tiešs atgādinājums, ka sociālā cīņa nereti ir par šķietami vienkāršu jautājumu — par iespēju dienas beigās pabarot savu ģimeni.
Kaserolaso, aizstājot vardarbīgākas protesta formas, nereti pasargā dalībniekus arī no kritikas par pārmērīgu agresiju. Turklāt skats, kurā bruņoti likumsargi protesta laikā cenšas pilsoņiem konfiscēt virtuves piederumus, atzīsim, ir nedaudz absurds.
Konfiskāciju gadījumiem gan mūsdienās rasts arī laikmetīgs risinājums, piemēram, lietotne Cacerolapp imitē pannu dauzīšanas skaņu arī tad, ja katliņš nav pa rokai.
