Stāsta dejas pētniece, JVLMA Horeogrāfijas nodaļas docente, Dr. art. Valda Vidzemniece; pārraides producente – Zane Prēdele
Mērija Vigmane (Carolyne Sofie Marie Wiegmann, 1886-1973) [1] ir viena no spilgtākajām vācu modernās dejas pārstāvēm, 1928. gadā Vācijas dejotāju kongresā viņa tika atzīta par vācu labāko dejotāju. Jau 1920. gadā M. Vigmane nodibināja savu skolu Drēzdenē, bet 1931. gadā tika nodibināta Vigmanes skola Ņujorkā, ko vadīja Hanja Holma, un izrādās, ka arī Rīgā 20. gados pastāvēja Vigmanes skolas filiāle.
Sadarbībā ar Rūdolfu Lābanu veidojās M. Vigmanes dejas izpratni un filozofiju. 1914. gadā Lābana audzēkņu koncertā jaunā horeogrāfe pirmo reizi demonstrēja pašas iestudētās dejas – "Raganas deju" un "Lento". "Lento" bija deja bez mūzikas, bet
"Raganas deja" tika izpildīta bungu ritma pavadījumā, tā bija enerģiska, spēcīga un neapvaldīta, nedaudz groteska. Augumā bija jaušams smagnējums, likās, ka tajā ir ieplūduši visi zemes spēki, jo lielu laika daļu dejotāja atradās sēdus pozīcijā. Rokas bija līdzīgas plēsīga putna nagiem, to kustības bija alkatīgas un draudīgas.
Vigmanes dejas bija jaunas estētikas pieteikums, tās demonstrēja vācu izteiksmes jeb ekspresīvās dejas (Ausdruckstanz) raksturīgākās pazīmes, kas iezīmējās kā atteikšanās no konvencionāliem dejas izteiksmes līdzekļiem, krass pretstatījums klasiskā baleta principiem, subjektīvu emocionālo izjūtu izvirzīšana priekšplānā un ekspresīvi sakāpināts izteiksmes veids.
Kustību valodas izveidē M. Vigmane lielu uzmanību pievērsa pirmajiem kustību impulsiem, intuīcijai un zemapziņai, viņas priekšnesumus raksturoja savdabīga un spēcīga telpas izjūta.
Viņa formulēja absolūtās dejas principu, kurā dejai ir pašpietiekoša vērtība, šīs koncepcijas izpratnē dejai nav jākalpo mūzikas vai literārā stāsta atklāsmei.
M. Vigmanes Drēzdenes skolā mācījās audzēkņi no visas Eiropas, tai skaitā arī no Latvijas. 20. gadu sākumā tur bija mācījusies Valija Grella, kas vēlāk kļuva par Rīgas skolas vadītāju. Skola atradās Mednieku ielā 1. Vigmane 1925. gadā publicētajā rakstā, rezumējot sava pedagoģiskā darba augļus, raksta, ka Drēzdenes skolas pastāvēšanas laikā ir izaugušas vairākas lieliskas profesionālas dejotājas un dejas pedagoģes, un šajā rakstā viņa vārdā nosauc tikai divas – Hanju Holmu un Valiju Grellu-Magito (Wy Magito). [2] Pašas skolotājas novērtējums ir V. Magito mākslinieces talanta un pedagoga kompetences apliecinājums.
Lai arī skola pastāvēja tikai divus vai trīs gadus, tai ir liela nozīme Latvijas dejas vēsturē. Skolas pedagoģiskā darbība, vadītājas un audzēkņu koncertu priekšnesumi apliecināja vācu modernās dejas māksliniecisko koncepciju klātbūtni Latvijas dejas ainā.
Valijas Grellas-Magito vecākā māsa Ģertrūde Domanžē-Līcis 30. gados bija ievērojama personība Latvijas dejas mākslā. Viņa vadīja deju studiju kopā ar Zigfrīdu Elcbergu, kas bija izglītojies atzīto dejas meistaru Rudolfa Lābana un Kurta Josa skolās.
Arī Tamāra Grella, Grellu ģimenes jaunākā atvase, tāpat kā abas viņas māsas izvēlējās dejas mākslu kā savas profesionālās darbības jomu, 30. gadu otrajā pusē viņa kopā ar partneri Henu Hāsu turpināja izglītību Vācijā un guva atzīstamus panākumus koncertdarbībā.
[1] Dejotāja nomainīja savu vārdu un uzvārdu uz Mary Wigman.
[2] Pazīstama arī ar skatuves vārdu Suria Magito.
